IR

Diskusijā, kas medijos ir uzvirmojusi par Dabas aizsardzības pārvaldes plānotajiem jaunajiem ierobežojumiem aizsargājamo ainavu apvidū "Vecpiebalga", kuri paredz zemes īpašniekiem būtiski ierobežot vai pat aizliegt saimniecisko darbību, ceturtdaļgadsimtu pēc sociālisma kraha tiek likti lietā argumenti, kas tik ļoti bija raksturīgi aizgājušajai iekārtai.

Virkne komentāru autoru tēlotā sirdsšķīstā vientiesībā aicina mežu īpašniekus nebūt tik ļoti uz materiāliem labumiem orientētiem un "padalīties". Ar ko „padalīties"? Laikam taču ar profesionāliem "dabas draugiem". Laikam jau visprecīzāk savu vēlmi kādā portālā ir paudusi persona, kas aicina: "Savulaik baznīcai maksāja 10-to tiesu, varbūt 10% savas zemes apsaimniekot ar dabas aizsardzības mērķi arī nebūtu lieki."

Attieksme pret cita cilvēka iegādātu, ļoti bieži sūri un grūti pelnītu privāto īpašumu ir kā no sociālisma laikiem - ja jau tas nav mans, tad lai īpašnieks dalās ar visu sabiedrību! Interesanti, vai aicinātāji uz dalīšanos visi kā viens arī paši būtu gatavi padalīties savā algā ar visu sabiedrību?

Protams, ka, pērkot mežu, cilvēks rēķinās ar to, ka vēlāk viņš un viņa ģimene daudzās paaudzēs no tā gūs labumu - labs lietaskoks savai mājai, malka ziemai vai nauda, pārdodot mežu. Zinu, piemēram, stāstu par latviešu zemnieku no Madonas puses, kurš jaunībā aizbrauca uz Pēterburgu un visu mūžu tur strādāja par kučieri, krādams zelta desmitrubļus. Atgriezies Latvijā, viņš, domājot par savu pēcnācēju nākotni, nopirka mežu. Un kāpēc gan tagad viņa pēcnācējiem, kas patlaban apsaimnieko šo mežu, būtu pienākums ar kādu dalīties?

Šķiet, ka dalīšanās ideologi ir cilvēki, kas paši nekad nav nodarbojušies ar sava īpašuma apsaimniekošanu un uzņēmējdarbību, bet algu agrāk katru mēnesi saņēma pie kases lodziņa vai tagad bankas kontā. Tagad viņi nesaprot, ka mežu īpašniekiem aizliegums izmantot daļu īpašuma ir tas pats, kas viņiem pēkšņi ieturēta daļa algas. Šo cilvēku vidū liela daļa ir tādi, kas dzīvo no ārvalstu finansētu dažādu projektu apguves un varbūt pat naivi tic, ka valsts budžeta ieņēmumu apjoms ir atkarīgs no tā, cik labi viņi spēj uzrakstīt un pamatot kārtējo projektu, nevis no uzņēmējdarbības.

Mežu nozare ir viens no tautsaimniecības stūrakmeņiem, galvenais eksporta avots, moderna, nevis atpalikusi nozare, kas ne tikai dod ienākumus cilvēkiem un valstij, bet arī nodrošina darbu mežu īpašniekiem un mežizstrādē strādājošajiem, kokrūpniecībā - mēbeļu, finiera izstrādājumu, būvmateriālu ražošanā nodarbinātajiem.

Vācijā, piemēram, nav pat iedomājams, ka varētu būt mēģinājumi ierobežot tiesības cilvēkam rīkoties ar privātu mežu. Tur ir pašsaprotami, ka cilvēks, kurš pats vai kura senči mežu ir pirkuši, var ar to rīkoties, ievērojot likuma prasības, kas nosaka mežizstrādes kārtību, kura ir stingri jāievēro. Nav dzirdēts, ka Vācijas mežu īpašnieki pašlaik nevis attīstītu, bet masveidā izcirstu savus īpašumus, jo pēkšņi no valsts puses tiek plānots mainīt "spēles noteikumus" - ierobežot vai pat aizliegt saimniecisko darbību īpašniekam piederošajā mežā.

Arī Latvijā likumi regulē mežizstrādi, un Valsts mežu dienests uzrauga to ievērošanu. Ar to rēķinās ikviens mežu īpašnieks. Nedrīkstētu būt tā, ka kādā jaukā dienā pie ikviena var atnākt "dabas draugs" un kā reketieris no deviņdesmitajiem gadiem likt "dalīties".

Protams, protams - arī Vācijā ir dabas rezervāti, liegumi un tā tālāk. Tikai starpība ir tā, ka tur rezervātus neierīko uz privāto mežu īpašnieku rēķina, bet gadījumos, kad tādus veido, no cilvēkiem par tirgus vērtību atpērk īpašumus vai ierāda viņiem līdzvērtīgus. Latvijā turpretī sola nožēlojamas "kompensācijas" vai ciniski aicina vēl piemaksāt desmito tiesu.

Skumji, bet tad, kad valstij vajag atsavināt zemi "Rail Baltica" dzelzceļa līnijas būvniecībai, naudas pietiek - visus īpašumus, gan privātos, gan valsts un pašvaldību uzņēmumu, rūpīgi novērtēs un atpirks. Kad ir runa par aizsargājamo ainavu apvidu izveidi ar būtiskiem ierobežojumiem vai pat aizliegumiem veikt saimniecisko darbību mežu īpašumos, tad gan par "visu" ir jāmaksā meža īpašniekam.

Autore ir zemes īpašniece